|
Zelts, apelsīni, jūra. Spānija 
Slavenie Spānijas dievnami ir tik bagātīgi apzeltīti, tik mirdzošiem dārgakmeņiem rotāti, ka sudrabs tajās vietumis ir visvienkāršākais, vislētākais materiāls. Slavenie Spānijas apelsīni ir tik pilnīgi nogatavojušies, tik saldi, tik absolūti oranži, tik saules piestrāvoti, ka, šķiet, satur mūžūgās vasaras eliksīru..
Slavenajās Spānijas peldvietās jūra ir tik vilinoši zila, ar tik labām pludmalēm un vienlaikus tik dažāda katrā novadā, ka spāņi katru piekrasti nodēvējuši sava skanīgā vārdā: Costa Brava - Mežonīgais krasts, Costa Blanca - Baltais krasts, Costa del Sol -Saules krasts, Costa Dorada - Zelta krasts.
Un saule tur spīd tik spoži un tik karsti, ka tās sakarsētie viduslaiku bruģakmeņi un senatnīgo cietokšņu mūri pat naktī nebeidz izstarot glāsmainu siltumu. Vēl tur ir vīns - gards, bezgala daudzveidīgs, jā, un arī lēts.
Vēl tur ir korida - aizraujoša, varonīga, nežēlīga, spāniskas dvēseles piesātināta.
Un flamenko - smeldzīgs, sentimentāls, melodisks, noslēpumains un nekad līdz galam neizprotams.
Un pilis - kruzuļaini vieglprātīgas, tāpēc, šķiet, tik tikko spēj nostāvēt uz vietas. Vai majestātiski skarbas, kad no tām palikuši tikai vareni mūri ar vientuļi tukšām logu ailām.
Bet pirms Dalī nedrīkst likt “un”. Jo Dalī ir pirmais un vienīgais - diženi pārdroši savās gleznās un skulptūrās iemiesojis koši kliedzošus sapņus, par kuriem mēs neesam uzdrīkstējušies domāt pat čukstus.
Vēl tur ir meistarīgi kūpināts škiņķis, graciozi daiļa Barselona, pirmatnēji sirsnīga Andalūzija. Lepni spāņi un apburošas spānietes. Un kas tur liedz būt arī Jums?
Spānija
Spānija ir trešā lielākā Eiropas valsts, tās platība ir 504 800 km², un tā atrodas kaimiņos Āfrikas kontinentam. Īsāko jūras ceļu krustcelēs tā savieno Eiropu ar Ziemeļu, Centrālo un Dienvidu Ameriku. Šim ceļam jau kopš seniem laikiem ir bijusi būtiska loma valsts politiskajā, ekonomiskajā un stratēģiskajā izaugsmē, kas ir dziļi ietekmējis Spānijas kultūras attīstību.
Atrodoties Eiropas dienvidrietumu daļā starp Vidusjūru un Atlantijas okeānu, tā aizņem lielāko daļu no Pireneju pussalas, Baleāru salas Vidusjūrā un Kanāriju salas Atlantijas okeānā. Bez tam Spānijas valdījumā ir arī divu pilsētu rajoni Ziemeļāfrikas piekrastē.
Aptuveni ¾ valsts iedzīvotāju ir spāņi, vēsturiskajā Katalonijas novadā mīt katalonieši, četrās ziemeļrietumu provincēs jeb vēsturiskajā Galīcijas novadā – galīcieši un ziemeļaustrumos jeb Basku zemē – baski. Spānijas tautas atšķiras gan pēc valodas, gan pēc tradīcijām un kultūras. Valsts valoda ir spāņu (jeb kastīliešu), taču attiecīgajos vēsturiskajos novados ar 1978. gada Konstitūciju oficiāli tika atzītas arī vietējās valodas.
Spānija ir valsts ar ļoti senu kultūru. Visnoturīgākās tradīcijas ir mājokļu arhitektūrā. Valsts ziemeļu rajonos (tā sauktajā mitrajā Spānijā) ir raksturīgas savrupas saimniecības un nelieli ciematiņi. Savukārt Spānijas dienvidos noteicošās ir apdzīvotas vietas ar vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju.
Tradicionālā virtuve reģionos ir ļoti dažāda, taču tai ir arī kopīgas iezīmes – plaši tiek izmantota cūkgaļa (ceptā un sautētā veidā), speķis, olīveļļa un olīvas. Populāras ir asās piedevas – tās tiek pagatavotas no tomātiem, lokiem, ķiplokiem, sarkanajiem pipariem un dažādiem augļiem un dārzeņiem. Andalūzijā ir daudz zivju ēdienu, savukārt dienvidaustrumos iecienīti rīsa ēdieni. Vairākiem tautas svētkiem ir kulināra nokrāsa (piemēram, kalniešu siera svētki, Magosto jeb kastaņu cepšanas svētki Galīcijā u.c.). Būtiska loma Spānijas virtuvē ir vīniem. Par tiem var stāstīt daudz, taču patiesi tos izjust – tikai nobaudot!
Tautas kalendārā ir saglabājies liels daudzums svētku. Liela nozīme ir Visu Svēto dienai, kas tiek svinēta 1. novembrī. Ir daudz tradicionālo svētku, kas saistīti ar jautriem karnevāliem un tematiski daudzveidīgiem gadatirgiem. Daudzas svinības tiek saistītas ar korridu – vērša un cilvēka divcīņu. Spāņu dejas māksla atšķiras ar ritmiskumu un emocionalitāti, kas īpaši izpaužas slavenajā flamenko.
Madride – Spānijas galvaspilsēta un arī lielākā pilsēta. Kā apdzīvota vieta tā minēta jau 9. gs. p.m.ē., kad arābi šeit uzcēla cietoksni, taču tā nav vēsturiskā galvaspilsēta. Spānijā, kur netrūkst pilsētu ar vairāk nekā divus tūkstošus gadu senu vēsturi, Madride kļuva par galvaspilsētu, pateicoties karaļa Filipa II untumam. Tieši viņš 1561. gadā pārvietoja galvaspilsētu no senās Toledo uz Madridi. Madride atrodas 655 m virs jūras līmeņa, Mansanares upes krastos. Vecpilsēta ir paslēpta aiz cietokšņa mūriem. Centrā atrodas slavenais Puerta del Sol (Saules vārti) laukums, no tā kā saules stari aiziet 10 ielas. Arhitektūras pērles – Karaliskā pils un Orientes laukums – veidoti 18. gs., blakus tiem atrodas Ieroču muzejs un Mauru dārzi (Kampo del Maro).
Toledo – lielisks viduslaiku laikmeta piemineklis. Līdz 16. gs tā bija Kastīlijas galvaspilsēta, spāņu katolicisma centrs. Pilsēta ir saglabājusi savu viduslaiku tēlu, pateicoties daudzajām gotiskā stila baznīcām, šaurajām ieliņām un granīta mājām ar metālā apkaltām durvīm un logiem. Viena no vecākajām Toledo ēkām ir Alkazāra, četrkantīga pils, celta jauktā mauru-romāņu stilā.
Spānijas piejūras pilsētās koncentrējas valsts ekonomikas un kultūras kodols. Lielākā daļa no tām (Barselona, Valensija, Bilbao, Malaga u.c.) ir senas pilsētas ar interesantu vēsturisko mantojumu. Īpašu vietu ieņem Katalonijas galvaspilsēta Barselona, tajā organiski savienojas viduslaiku un modernā arhitektūra. Tā ir skaļa, jautra un saules pielieta pilsēta, kas nekad neguļ.
Valensija ir Levantes reģiona lielākā pilsēta, kas šeit valdošā īpašā klimata dēļ tiek saukta par „Spānijas mazo Āfriku”. Pilsēta atrodas Tūras upes krastos, auglīgas piejūras ielejas centrā. Pilsētas dzīvākā vieta – trīsstūrainais Centrālais laukums, kur atrodas 1915. gadā celtā Municipalitātes pils, kas bagātīgi rotāta ar vietējo meistaru skulptūrām.
Bilbao ir Basku zemes administratīvais centrs. Tas ir Spānijas ziemeļu ekonomikas un kultūras centrs. Pilsēta dibināta 13. gs., vecpilsētā ir saglabājušās šaurās, līkumotās ieliņas, 13.-18. gs. apbūve, kā arī Centrālais laukums (Plasa-Major), kas veidots burbonu stilā. Skaistākās ēkas – 14. gs. gotiskā katedrāle un Sv. Antonija baznīca.
Sevilja ir galvenā Andalūzijas novada pilsēta. Tās centrā slejas milzīgā Sv. Marijas de la Sede katedrāle – trešā lielākā pasaulē pēc Milānas un Romas katedrālēm. Agrāk tās vietā atradās mošeja ar simt metru augstu minaretu, kas, ceļot katedrāli, tika pārvērsts zvanu tornī. Lielākā daļa Seviljas namu celta jauktā mauru-renesanses stilā.
Ap daudzām Spānijas dienvidu pilsētām bija izveidoti alu ciemati. Vēl 15. gs. skaitliski visvairāk tos apdzīvoja čigāni. Mūsdienās čigānu kvartālā Guadiksā (Granadas provincē) alās zem zemes atrodas veikaliņi, skolas, krodziņi un pat baznīca. Šeit dzīvo ap 10 000 cilvēku, un tā ir viena no lielākajām alu apmetnēm pasaulē. Karstajās dienvidu vasarās alās ir patīkami vēss, bet ziemās – salīdzinoši silts.
|
